Skulptūru rašanās pamatā ir manā dzīves ceļā piedzīvotais – kļūdas, kas man joprojām “jāizsmeļ”, un izdarītās izvēles, kas mani ietekmēs vēl ilgi. Es nevaru laiku pagriezt atpakaļ vai atcelt izdarīto, tādēļ meklēju ceļu, kā sevi izglābt no izmisuma, kurā biju iekūlusies. Kamēr dzīvoju, pati sevi maldinot, es neredzēju, kas man ir pieejams – dārgumi, aiz trejdeviņām atslēgām aizslēgti. Katrs darbs ir kaut kas svēts – kā dārgums, kas, ejot savu ceļu, atrasts. Manuprāt, caur saviem trijkājiem es mācos iepazīt un izpētīt tumsu un gaismu, kas manī mīt, un arī tēlniecība ir par gaismas un ēnas attiecībām.