Es esmu novērotājs.
Es stāvu uz laika robežas, aizspogulijā, kur pagātne ir tikai atspulgs, bet nākotne izgaist tukšumā. Es redzu Zemi – vienīgo visumā, tās ceļu, mīlestību un zudušās nozīmes. Bet es neko nevaru mainīt.
Mēs, būtnes ārpus evolūcijas robežām, vērojam vēsturi kā hologrāfisku nospiedumu, iestrādātu matērijā. Esam kļuvuši vairāk nekā tikai miesa, bet varbūt tieši tur slēpjas mūsu zaudējums.
Centrālā sfēra – patiesības mirklis. Pilsēta, iesprostota stikla čaulā, un visuredzošā acs, kas fiksē realitāti, bet nespēj to piedzīvot. Mēs novērojam, bet nepiedalāmies.
Mazākajā sfērā – atskaites punkts. Divu siluetu skūpsts – mīlestība, dzīvības dzimšana, dzirksts, kas spēj mainīt notikumu gaitu. Paradokss: visvarenākā spēka vērtību apzinās tikai tie, kas to vēl nav izpratuši.
Tu esi centrālā figūra, raugies cauri tukšumam. Jūti? Caur to var saskatīt patiesību. Šis aizspogulis neļauj mainīt pagātni, bet var palīdzēt saprast nākotni.
Kas paliks, ja atmestu visu lieko, uzspiestu un pārbagātu? Vai tas mūs nepārpūš kā burbuli, kā sfēru? Ja to noņemt – kas paliks? Cilvēces galvenā doma ir aprakta zem patēriņa uzspiestās nastas.
Kas mēs esam? Kurp dodamies? Ja esam pārpildīti, burbulis ir lemts bojāejai. Vecās kultūras vērtības ir aiz muguras – tās bija vajadzīgas savā laikā, bet tagad stāvam jaunas ēras priekšā. Bez iekšējās pārvērtēšanas nākotne ir tukšums bez patiesības.