Pirmā skulptūra attēlo cilvēku attiecību kaislīgo drāmu – tie saplūst cīņā un kaislībā, viņu ķermeņi savijas vienotā virpulī. Tā ir spēka un vājuma, vēlmes un pretošanās, mīlestības un cīņas mijiedarbība. Viņi ir nešķirami, piesaistīti viens otram gan ar pieķeršanos, gan ar konfliktu, neapzinoties, cik trausla ir šī kopā pastāvēšana.
Taču otrajā skulptūrā šī pati grupa jau ir sabrukusi – attiecības, kas reiz bija spraigas un nešķiramas, ir pārvērtušās haosā. Cilvēki ir atdalīti, sašķelti, izsviesti no savas kopīgās realitātes. Viņi cenšas noturēties uz izdegušās zemes, bet tā vairs nespēj viņus nest. Viņu cīņa ir bijusi tik spēcīga, ka viss, uz kā viņi stāvēja, ir sagrauts.
Šīs skulptūras kopā veido alegoriju par attiecībām – sākumā tās ir pārpilnas enerģijas, tuvības un saspīlējuma, bet, ja kaislība kļūst postoša, no tās paliek tikai sabrukuma paliekas.
Svetlana Saveljeva “Trijotne” un “Trijotnes sabrukums
2022