Next>

Kā mainīgie kultūras kodi veido mākslu? Kāda ir digitālo tehnoloģiju loma šajā procesā? Kur sākas un beidzas robeža starp aktuālo un neaktuālo mākslu? Un vai ir iespējams uztvert pasauli bez iepriekš uzstādītiem filtriem? Mākslas salons “Atvērtā skatiena fenomens”, kas pēta šos jautājumus un aicina skatītājus no jauna izvērtēt priekšstatus par mākslu un tās uzdevumiem.

Māksla vienmēr ir bijusi gan laikmeta spogulis, gan tā aktīvs dalībnieks, atspoguļojot sociālos procesus un kultūras prakses. Tā ļauj iepazīt vēsturi ne tikai faktu līmenī, bet arī emocionāli – caur laikmeta vizuālajiem simboliem. Straujās pārmaiņas mūsdienās liek mākslai pārorientēties no estētiskās uz konceptuālo un sociālo funkciju, kļūstot par kolektīvās un individuālās pieredzes analīzes instrumentu. Mākslinieki, reaģējot uz aktuālajiem notikumiem, rada dialoga telpas, kurās izmantotie kodi un simboli ne vienmēr ir pašsaprotami – tie prasa iedziļināšanos, konteksta lasīšanu un nereti arī mijiedarbību ar kuratoru tekstiem.

​

Digitālās tehnoloģijas būtiski maina radošā procesa dabu – tās ne tikai sniedz jaunas izteiksmes iespējas, bet arī nodrošina ideju izplatīšanos nepieredzētā ātrumā. Taču vizuālā pārsātinātība un tēlu nemitīga reproducēšana padara arvien grūtāk nosakāmu robežu starp unikālo un masveidā ražoto. Kas ir oriģināls, kas – interpretācija vai atkārtojums? Ar mākslīgā intelekta attīstību šie jautājumi kļūst vēl asāki: vai tas ir tikai palīginstruments, vai jau patstāvīgs mākslas procesa dalībnieks? Vai algoritmu radīta māksla var būt autentisks māksliniecisks izteikums?

​

Mākslas aktualitātes jēdziens ir mainīgs un daudzslāņains. Termins “mūsdienu māksla” nostiprinājās 20. gadsimta 60.–70. gados kā alternatīva modernismam un attiecas uz laikabiedru radīto mākslu, taču tas neobligāti nozīmē, ka visa mūsdienu māksla ir aktuāla. Aktualitāti nosaka ne tikai mākslas darba radīšanas laiks, bet arī tā spēja reflektēt uz sabiedrībā svarīgām tēmām, ietekmēt domāšanu un radīt jaunus nozīmes laukus. Mūsdienu māksla var būt retrospektīva, akadēmiska vai pat arhaiska, savukārt aktuālā māksla – atbilde uz laikmeta prasībām, pārmaiņu instruments un sabiedrības refleksija. Kur tad ir robeža starp mākslu, kas iekļaujas šodienas kultūras un sociālajos procesos, un mākslu, kas paliek zināmajos vizuālajos rāmjos, bet vairs neietekmē vēsturi?

​

Izstādes dalībnieki pēta šos izaicinājumus, analizējot popkultūras lomu estētikas un vērtību pārskatīšanā, mākslas spēju atspoguļot sociālo dinamiku un kultūras kodus, kā arī tehnoloģiju vietu šajā procesā. Viņi uzdod jautājumus par tradicionālajām robežām starp mākslinieku un skatītāju, skatītāju un mākslas objektu, rosinot brīvu vizuālo uztveri, kas nav pakļauta stereotipiem un sociālajiem filtriem.

​

“Atvērtā skatiena fenomens” ir aicinājums iziet ārpus ierastajiem interpretācijas modeļiem un uztvert mākslu kā dzīvu procesu, kurā zināšanas un sajūtas, koncepcija un emocija pastāv nemitīgā līdzsvara stāvoklī. Atvērtība kļūst par atslēgu ne tikai mākslas, bet arī sabiedrības, tehnoloģiju un sevis izpratnei pasaulē, kurā robežas nepārtraukti mainās.

Izstādes kuratore: Ksenija fanasjeva

Izstādes dalībnieki: Vladimir Pavlov, Brūss Kalniņš, Laima Andrejeva, Kristaps Priede, Anastasija Bikova, Anna Egle, Julia Babochkina, Inta Gloda, Juta Policja, Dārta Lote, Kristīne Priedīte, Dina Danosa, Inga Insberga, Valērija Sosova, Anastasija Dubovska, Svetlana Saveljeva, Laura Grišatova, Brigita Rubine, Olga Golovko